Pats sākums

Zvaigznēs jūtams miers.
Šis miers ir tik maldīgs.
Pavasara, vējš - tik brīvs, nesavaldīgs,
Bet es gribu būt starp jums,
Un tas nešķiet man noziegums

Sākums vienmēr grūts.
Pats sākums ir tevī.
Svarīgi ir būt un nepazust sevī
Bet es gribu būt starp jums
Un tas nešķiet man noziegums.

Decembrī sāk salt,
Bet man salst jau šodien.
Kas gan notiks rīt, ja nesāksim domāt,
Bet es gribu būt starp jums
Un tas nešķiet man noziegums.

Gandrīz bez vārdiem

Tev pieder viss,
Kas ar mani ir noticis
Tev pieder viss

Tev pieder viss
Neviens to nav sapratis
Tev pieder viss, un tas ir tā

Vakars, nakts un rīts bez vārdiem
Vakars, nakts un rīts bez vārdiem
(gandrīz bez vārdiem)

Man zudis viss -
Laimes kreklā uz otru pusi
Pats vainīgs, man zudis viss

Bez saprāta sekundes rit
Uz krekla skaitlis vienpadsmit
Tik sāpīgi sit tavs vārds

Un tomēr tev pieder viss
Kaut viss gandrīz zudis
Tev pieder viss un tas ir tā

Skaidri zinu, ka šodien gribēšu palikt tepat

Vakar nejauši iesprūdu liftā,
Bet par brīnumu priecīgs bij prāts,

Jo es zināju, agri vai vēlu tas beigsies.
Un es spiedu pa divdesmit pogām,

Tomēr durvis palika ciet,

Grūti izskaidrot kāpēc es gribēju palikt tepat.
La, la, la un tā
La, la, la,

La, la, la,
Skaidri zinu, ka šodien es gribēšu palikt tepat.

Palikt tepat,

Palikt tepat,

Palikt tepat

Skaidri zinu, ka šodien es gribēšu palikt tepat.
Un es dauzīju dūrēm griestus,

Un man palika dūru žēl,

Un es apsēdos stūrī, jo nervi man kārtībā.
Jā, visprātīgāk sēdēt ir mājās,

Vai bez mērķa pa ielām klīst,

Tomēr zinu, ka šodien es gribēšu palikt tepat.
Ja man ļautu caur sakostiem zobiem

Palikt ārā vai palikt tepat.

Skaidri zinu, ka šodien es gribēšu palikt tepat.

Ārā līst

Ārā līst
Manas rokas nav, un domas nav sniegs
Ārā līst
Lecot peļķēs es jūtu, ka pārvēršos dejā,
Ārā līst
Divreiz divdesmit cilvēku slēpjas zem sēnēm
Ārā līst
Ļaujies, lietus lai pieskaras matiem un drēbēm

Sāc domāt, kāpēc debesis raud un man ir prieks
Viss ir nolemts. Neesmu mājās, ja ārā lietus līst

Ārā līst
Vējš un lietus, kad sajaucas kopā kā viens.
Ārā līst
Piedzimt vējā nozīmē piedzimt ar spārniem,
Ārā līst
Un es zinu šis lietus ir tavs
Ārā līst
Tās ir asaras, kas nesmej maksāt

Sāc domāt, kāpēc debesis raud, bet man ir prieks

Jo Tu nāc

Man smagi bij līdz asarām,
Man bij’, kā zaudētu es prātu
Te jutu es, kāds klusiņām,

Pie manas gultas nāca klāt(u).

Un noliecās kā pavasars,
Pār mani diena, nakts lai slābtu,
Te jutu es, tas bij’ tavs gars,
Kas nācis bij’, lai mani glābtu.

Jo tu nāc tikai tad,
Kad vairs negaidu to,

Un tu sauc tikai tad,
Kad vairs negribu to.

18. gadsimts

---

Disharmonija

Ielas vidū guļ kāds vīrs.
Tu garām tam ej,
Tev ir vienaldzīgs skats.
Man ir žēl, ka garām tev ies
Kad tu gulēsi pats.

Akmens mīl stiprāk kā tu
Šo dziesmu pat vējš nodziedātu.

Un tomēr, izbirst stikli,
Kad akmens to skar,
Bet tu kluss
Troksnis sit no kājām;
Nervi trīc,
Bet tu esi kluss.

Vai tevi nespēj traucēt rudens?
Tevi nespēj traucēt nekas.
Tu stāsti, mana krāsa dominē par maz,
Vismaz
Ir tik daudz laba redzēts, dzirdēts, izjusts,
Bet akmens mīl stiprāk kā tu,
Šo dziesmu pat vējš nodziedātu.

Jo Tu nāc (jaunā versija)

Ziema

Visvairāk man patīk būt ziemā,
Kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla.
Visvairāk man patīk būt ziemā,
Kad zeme ir sniega baltumā.

Visvairāk man netīk kāpt lejā
Pa kāpnēm, kur izlieta dzeltenā krāsa.
Un netīk man gaisā laist putnus,
Kas vairs neatgriezīsies.

Heeijēē, vairāk man patīk būt ziemā,
Heeijēē, vairāk nekā - tas ir viss.

Prāts slēpjas zem viltotām dejām,
Vēl vairāk kā ļaudis ar laimīgām sejām,
Vēl vairāk kā zeme bez sniega,
Kas vairs neatgriezīsies.

Polka (Cilvēks bez ēnas)

Kamēr būšu dzīvs,
Man acu priekšā rādās kāds vīrs,
Tas stāv un sauc, un sauc vairāk kā skaļi.

Vienaldzīgs tam viss.
Kas bijis, būs un ir noticis.
Man žēl, ka dievs to redz un neliekās to manām.

Kauns būs teikt
Ja melna krāsa dienu nāks sveikt
Šis stāsts ir par to, ka ir cilvēki bez ēnām

Kamēr kāds raud, kamēr mīl jūs,
Cilvēks bez ēnas vienmēr būs.
Tā viņš iet.
Tas ir cilvēks bez ēnas,
Viņš jau sen vairs nekliedz,
Viņa acis ir mēmas.
Es jūtu tik daudz un vēl vairāk
Nekā prāts vien spējīgs tvert.
Un es zinu, es zinu, ka tas ir tā.

Tā viņš iet,
Tas ir cilvēks bez ēnas.
Viņš jau sen vairs nedzird,
Viņa acis ir mēmas.

Saulespilsētas kalni

Virs manis smiltis un tu.
Pret straumi vējš mūs noturētu.
Tik lēts un saindēts gaiss,
Zemei nolemtais.
Mans vārds ir kā sapnis.
Mans vārds ir kā sapnis.

Neviens nav vainīgs, ka Viņš
Nezin, kas var notikt rīt.
Var nokrist ceļos un lūgt,
Tas nepalīdz mirušiem dzīviem būt.

Mans vārds ir kā sapnis,
Ja stāstīsi tālāk, tas paliks starp mums.
Es meklēju zeltu
Tik tur, kur tā nav, tur, kur tā nav.

Mans vārds ir mana sirds.
Neviens to nespēj tvert.
Vairs nezin kas labāk – dzīvot vai mirt?

Tavs vārds ir kā sapnis,
Ja stāstīsi tālāk, tas paliks starp mums.
Es meklēju zeltu, es meklēju zeltu
Tik tur, kur tā nav, tur, kur tā nav.

Vairāk nekā skaļi

Noturi elpu
Un atceries, ko stāstīja tēvs.
Ziedot var visu
Tikai tad, ja izvēlēts mērķis ir cēls
Māksla nav karot
Nav māksla izkliegt visu kas sāp
Vairāk kā skaļi
Tev jādzird naktis, kas skan.
Varbūt ir kauns, ka es labāks par jums
Varbūt biji ļauns un nevajag tā skumt.

Noturiet elpu
Un atceries, ko stāstīja tēvs.
Piedod par visu
Tik tad, ja izvēlēts mērķis ir cēls
Tavs tēvs vēl nav dzimis
Nav šūpulis kārts, un krusts vēl nav tēsts.
Ir nolemts, ka būsi
Un palikt vai slēpties nav vērts.
Varbūt ir kauns, ka labāks es par jums.
Varbūt bija jauns un nevajag tā skumt.

Kā būs – ir laiks zināt to,
Kā būs, kad jāpaliek vienam,
Kā būs – tavs tēvs varbūt teiks,
Kā būs neviens tevi nesveiks.